Impresionisma un postimpresionisma periods.

Vispārējs raksturojums (1870-1905)

Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 

19. gs. beigās notiek nopietnas strukturālas izmaiņas mākslā. Šīs izmaiņas aptuveni var salīdzināt ar pāreju no viduslaikiem uz Renesansi. Atšķirības labi redzamas, salīdzinot noteiktas tematikas darbus ar atbilstošas tematikas pagājušā posma darbiem.

Kļūst krietni mazsvarīgāks mimēzes princips. Attīstās uzskats, ka mimēze nav mākslinieka uzdevums. Māksla vairs nav realitātes dokumentēšana. Iepriekš māksla bijusi pakļauta nemākslinieciskiem uzdevumiem. Mākslas uzdevums nav kalpot sociālām idejām, baznīcai, pedagoģijai utt. Mākslinieks ir brīvs, tam jāsaprot tikai mākslas estētiskās funkcijas- darbos svarīgs emocionālais efekts, tie orientēti uz formālu skaistumu. Gadsimta beigu aktuālais lozungs:

"Māksla mākslas dēļ"

To ļoti ietekmēja fotogrāfiju attīstība. Bija nepieciešams radīt tādu mediju, kas būtu unikāls, formu, kas iegūstama tikai ar specifisko mediju. Māksliniekus lielā mērā ietekmēja industrializācijas un kapitālisma attīstība, viņi centās kompensēt šo procesu radītos "nesmukumus". Gadsimta mijas māksla tāpēc ir ar neoromantisku nokrāsu. Krīzi piedzīvoja materiālisma un pozitīvisma virzieni filosofijā, to vietā stājās neopozitīvisms, dzīves filosofija, arī ezoterika, misticisms ietekmēja tā laika mākslu.
Šo laiku sauc arī par "skaisto laikmetu", jo lielu daļu līdzekļu varēja tērēt mākslai. Bija liels daudzums "salonistu"- mākslinieku, kas apkalpoja vidusmēra gaumi. Mākslinieku vidū bija arī t.s. "avangardisti", kas bieži guva tikai nelielus vai nekādus ienākumus, taču bija arī tādi novatori, kuriem izdevās nopelnīt, piemēram, itin ātri akceptēja impresionistus.

Žils Balstjēn-Lepāžs Kartupeļu lasītājas

Maksis Lībermanis Konservu gatavotājas

H. Tulūzs-Lotreks Mulenrūža

Tobrīd koeksistēja un apvienojās dažādi mākslas virzieni:

• akadēmisms
• sociālais reālisms
• impresionisms
• simbolisms
• jūgendstils
• neoklasicisms
• nacionālais romantisms

Kopējais raksturojums:

• māksla palika figuratīva (tīra abstrakcionisma nebija), taču mākslinieki netiecās pēc mimēzes. Vispārināšana
• subjektīvas, tēmas, motīvi. Tematika paplašinās: tuvākā realitāte, varēja būt arī fantastika, mitoloģijas, ko interpretēja visai subjektīvi
• vēsturiskā tematika zaudē savu nozīmi. Māksla orientēta uz sava laika dzīvi, fantāzijām. Paliek sadzīves ainas, ainavas, portreti u.c.
• atkāpjas no klasiskās uzbūves un formas. Asimetrija, dinamiska kompozīcija, augsts vai zems horizonts. Svarīga ir dinamiska, viļņveidīga līnija
• mākslinieki cenšas izvairīties no klasiska formu modelējuma. Tiek estetizēti krāsu laukumi.
• attīstās akvarelis un sevišķi pastelis. 
• tēlniecībā marmors, smilšakmens, kaļķakmens, aktivizējas koka tēlniecība. 
• grafikā plaukst oforts, litogrāfija, modernizēta ksilogrāfija
• fotogrāfija sāk pretendēt uz mākslas statusu.
• ir tendence saistīt visus mākslas veidus vienā ansamblī
• māksla tuvinās austrumiem. Sevišķu iespaidu atstāj Japāņu māksla.

 Francija bija vadošā no mākslas skolām ar centru Parīzē. Diezgan aktīva un daudzveidīga bija Vācu skola (Minhene, Berlīne), Austrija (Vīne), Beļģija, pacēlumu piedzīvoja Skandināvija un Somija. Svarīgi mākslinieki bija arī Itālijā, Šveicē, Lielbritānija izcēlās gadsimta beigās. ASV vēl ar sasniegumiem neizcēlās.