sestdiena, 2014. gada 23. augusts

Franču tēlotāja māksla 18.gs. 2. pusē.

Vēlais rokoko, sentimentālisms, agrais klasicisms.


Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)
Resursi
Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas
Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 


Tā laika mākslas patērētāji, salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem, bija visai dažādi, pēc revolūcijas vairāk par mākslu sāka interesēties buržuāzija. Līdz revolūcijai koeksistē dažādi virzieni, tai skaitā arī

VĒLĪNAIS ROKOKO

Žans Onorē Fragonārs.
Viņa darbos jaušama dzīves baudīšanas filosofija, maigas, smalkas krāsu gammas. Viņu raksturo virtuozitāte, vieglums, sulīgums, daudz siltu toņu, spēja gleznot holandiešu stilā, Rembranta stilā.
Viņa gleznotās figūras liekās tautiskākas, gaismēnas kontrastainākas, kopumā viņa stilu var saukt par "romantisko rokoko"


Šūpoles1767


Skūpsts zagšus

Peldētājas


Stāvošā sieviete

Žans Batists Grēzs 
Šis gleznotājs bija buržuāzijas pārstāvis, kurš pārstāvēja sentimentālismu. Viņa darbi ļoti simpatizēja tā laika apgaismotājiem.

Lauku precības


Paralizētais

Mirušais putniņš
Sentimentālisma laikā modē bija attēlot
māti ar bērnu, dažādus dzīvniekus, īpaši suņus.

Īpatnējs virziens, kurš "iezvanīja" romantismu, bija drupu ainavas.

Ibērs Robērs
Par šī mākslinieka "specialitāti" var uzskatīt ainavas ar drupām.

Luvras lielā galerija drupās


Vecais templis un strūklaka

Klods Ž. Vernē Vētra ar kģa bojāeju


Žozefs Marī Vjens  Amoru pārdevēja 

Pastāvēja tendence atbalstīt klasicismu. Mākslinieki vēlējās panākt kompromisu starp klasisko un rokoko stilu. Šī vēlme pēc kompromisa beidzas ap 1780.g.


Ap 80tajiem gadiem rokoko izzūd, sāk dominēt klasicisma māksla, kas ietvēra sevī noteiktu vēstījumu.

Žaks Luijs Davids (1748-1825)
Mākslinieks studējis Parīzē, papildinājies Itālijā, saistīts ar kreisi revolucionāro sabiedrību. Itālijā viņu savaldzināja antīkā māksla. Jakobīņu vara Davida dzīves laikā tiek gāzta un līdz ar to mainās arī viņa māksla. Daudzi viņa viņa draugi tiek sodīti ar nāvi, bet viņš centās nomierināt sabiedrību ar saviem darbiem. Viņš faktiski kļūst par Napoleona galma mākslinieku. Viņa darbos dominē vienkārša kompozīcija, līdzsvarotība, uzsvērts optimisms portretos. Viņš uzskatīja, ka ir svarīgi attēlot antīkos varoņus un "Leonidu pie Termopilām" uzskatīja par sava mūža lielāko sasniegumu, taču mākslas kritiķi ir pretējās domās. Dzīvi mākslinieks beidz Briselē, jo nācās emigrēt. Šis pēdējais periods viņa dzīvē skaitās vissvarīgākais.


Horāciju zvērests


Liktori atnes Bruta dēlu līķus

Marata nāve


Sabīnas sievietes

Napoleona un Žozefinas kronēšana


Rekamjē portrets

Leonids pie Termopilām


F. ŽerārsRekamjē portrets 
Davida skolnieks, darbojās pamatā kā portretists


Pjērs Pols Pridons 
Tiesa un dievišķā atmaksa seko noziegumam
Davida laikabiedrs, kas mazliet saistīts ar politiku, bet vairāk gleznoja alegoriskas un mitoloģiskas kompozīcijas. Mākslinieciskie efekti liecina par tuvošanos romantismam (gaismēna). 


A. Žans GroNapoleons apmeklē mēra slimniekus Jafā. 
Svarīga gaismēna nevis krāsas. Mazliet neobarokāli. Mākslinieks bijis piesaistīts Napoleona štābam, piedalījās karagājienos. Tajā pašā laikā radās vēl neklasiskākas novirzes pre-romantiķu izpildījumā.

A. Žans Gro Napoleons pie Eliau 
Pēc šī darba un "Marss un mērenība" uzgleznošanas beidz dzīvi pašnāvībā.




Buržuāzijai vairāk patika sadzīves ainas, kuras arī biežāk pirka.
18.gs. II pusē notika tēlniecības pakāpeniska pāreja no rokoko uz klasicismu, tajā atspoguļojot laikmeta idejas.


O. Pažū Pamestā Psīhe


Žans Batists Pigāls Voltērs
Mākslinieks savu darbību sāka kā rokoko pārstāvis, taču varēja veidot arī ļoti barokālus darbus (Sakšu Morica kaps). Dziļākajā būtībā bija reālists, tuvs apgaismotājiem.


Žans Batists Pigāls Merkurijs



Žans Batists Pigāls Didro


Žans Antuāns Udons 
Viņš bija tā laika svarīgākais tēlnieks. Ļoti interesējās par anatomiju. Var apgalvot, ka viņš bija orientēts uz klasicismu. Portretists, izteikts reālists. Veidoja bistes akmenī, metālā. Viņa māksla savu plaukumu sasniedza 80'os, 90'os gados. Braucis un strādājis arī ASV. 19.gs. sākumā vairs nebija tik aktīvs, strādāja kā mākslas akadēmijas pasniedzējs.


Mākslinieka sievas portrets


Voltērs 


Cilvēks bez ādas


Džordžs Vašingtons




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru