18.gs. beigu, 19.gs. Rietumu tēlotāja māksla un arhitektūra.

Vispārējs raksturojums

Šī raksta saturs ir aizsargāts! Ja vēlaties to pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinaties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 

E. Delakruā. Brīvība uz barikādēm 1831.g.

Ja par baroku un rokoko var veidot kādus vienotus priekšstatus, tad par 18.gs. beigām un 19.gs. tā gluži nevar teikt, jo šim laikam nav vienota stila. Agrāk uzskatīts, ka šis laiks ir daudzu virzienu atkārtota sekošana, taču patiesībā šie virzieni koeksistē, nevis seko viens otram. Ļoti liela nozīme ārējiem apstākļiem, kas ir mainījušies. Agrāk stilu vienotību nodrošināja pasūtītājs, kurš bieži organizēja kāda mākslinieciska kompleksa- pils, baznīcas izveidi. Saprotams, ka šādiem kompleksiem nepieciešama ieturēta stilistika.

Johans Hummels Granīta vāze Berlīnē 1831.g.

Gustavs Dorē Ilustrācija "Donam Kihotam"

18.gs. notika revolūcijas Francijā, ASV un D Amerikā, mainījās ekonomika. Rietumos plauka brīvais kapitālisms, kas saistīts ar indurstriālo revolūciju, izplatījās apgaismības idejas, kas vājināja baznīcas ietekmi. Attīstījās visa veida dabas zinātnes, radās Darvina teorija, mainījās infrastruktūra, komunikācijas, attīstījās iespiešana.
Amatniecība zaudēja savu spēku, spēkā stājās jauni tiesiskie likumi- sabiedrība arvien vairāk demokratizējās, aristokrātija zaudēja spēku un dominēja buržuāzija.
Mākslas dzīve sāka līdzināties Holandes modelim. Arvien mazāk mākslinieku strādāja galmiem, dominēja brīvais mākslas tirgus- tieši tāpēc radās tāda daudzveidība. Ap 1800.g. mākslinieka pašapziņa cēlās. Radās idejas par mākslinieku kā garīgo līderi, ģēnija kults. Tāds, piemēram, bija Žaks Luijs Davids (1748-1825), kurš bija ne tikai franču klasicisma mākslinieks, bet arī kultūras darbinieks, kurš bija pirmais meistars mākslas vēsturē, kas ar savām gleznām mobilizēja sabiedrību uz revolucionāru cīņu un ir uzskatāms par XIX gs. reālistiskās glezniecības tiešo priekšteci. Mākslinieki ar savu produkciju radīja savdabīgu reliģiju- veidojās sabiedriskie muzeji- mākslas tempļi, pirmie izdevumi, kas specializējās tieši uz mākslu. Viss kļuva brīvāks, taču mākslinieks tai pat laikā kļuva atkarīgs no tirgus.

19.gs. attīstās visi jau agrākzināmie mākslas veidi, vairāk stājmāksla, stājglezniecība kļuva par laikmeta dominējošo žanru. Dekoratīvo mākslu nozīme kritās, tās bija mazāk radošas, ne-novatoriskas, faktiski pagrimst, jo, lai arī tā bija daudz, tā bija tīri amatnieciskā līmenī. Grafikā sastopamas gan stājgrafikas, gan lielā skaitā grāmatu ilustrācijas. Populāras joprojām vecās tehnikas + litogrāfija.
Tēlniecība piedzīvoja lielākas grūtības, jo tā nebija tik pieprasīta.

Tematika ļoti dažāda. Kā kopīgu attīstības tendenci var minēt mimēzi, jeb vēl lielāku tieksmi tuvināties vizuālajai realitātei.

Dž. B. Tiepolo Frīdriha Barbadosas un Burgundijas Beatričes kāzas 1750. Piemērs no pagātnes

Ž. L. Davids Napoleona kronēšana 1808

19.gs. mimēze sasniedz savu augstāko punktu, tas saistīts ar zinātni. To ļoti stingri mācīja akadēmijās. Tas bija arī fotogrāfijas izgudrošanas laiks. Ap 1940.g. foto sāka izplatīties vairāk.Fotogrāfija un māksla savstarpēji ietekmējās- fotogrāfi tiecās savus foto radīt mākslinieciski vērtīgus.

Filips Oto Runge Hilsenbekena bērni

Sers Džons Everets Milejs Kristus vecāku namā (galdnieka darbnīca)

19.gs. izplatītākie bija žanri, kas tā vai citādi saistīti ar realitāti.

• ainava
• animālijas
• sadzīves žanrs
• vēsturiskais žanrs!
• klusā daba
• interjera glezniecība

G. Kurbē Akmeņu skaldītāji	A. Mauve Rīta izjāde gar krastu
Portreta žanrā īpašs uzplaukums nebija vērojams, minētā foto attīstības dēļ. Portreti bija arī mazāk psiholoģiski. Vēsturiskais žanrs uzplauka saistībā ar vēstures kā zinātnes un politikas vēstures attīstību, turklāt mākslinieki sāka apzināties, ka sabiedrība ir mainīga. Nepazuda arī mitoloģiskie žanri, taču to nozīme kļuva mazāka- mitoloģija bija akadēmiskās, saloniskās mākslas tēma. Tas pats attiecas uz reliģiska sižeta darbiem, taču reliģiskās glezniecības žanrā notiek zināma attīstība.	F. Žerārs Žozefīna Malmezonas pilī
A. Mencels Istaba ar balkonu	A. Gro Napoleons pie Eliau
P. Delarošs Kromvels pie Kārļa I zārka	Ž. L. Davids Venera un Grācijas atbruņo Marsu
Šnors fon Karolsfelds Pasludināšana	G. Kurbē Bēres Ornaņā

Kopumā gs. sākumā daudz saglabājās kaut kas no klasiskās formveides- kompozīcijas līdzsvarotība, kolorīts var būt orientēts uz vecmeistariem. Stingrāka, lineārāka, plastiskāka forma, lokālākas krāsas.

Tā laika stili:

• Klasicisms
• Romantisms
• 19.gs. reālisms
• Bīdermeiera virziens
• Akadēmiskā māksla (atdarina pagātnes stilus, historisms)

Sāka ļoti izplatīties grāmatu ilustrācija.
Materiāli visumā tradicionāli, bet koks zaudē nozīmi. Eļļas krāsas sāka ražot rūpnieciski, arī saistvielas, audeklus. Freskas joprojām izmanto, taču vairāk tieši Eiropas dienvidos.
Ārkārtīgi attīstās akvarelis, kas iegūst patstāvīgas tehnikas statusu, tas vairs nav vienkāršs zīmējuma kolorējums, rodās t.s. "akvarelisti".
Enkaustiku vairāk izmantoja dekoratīvajā glezniecībā. (?)
Daudz zīmējumu, sevišķi ar grafīta zīmuli, arī ar tušu. Izplatīts kokgrebums, kuru lieto ilustrācijās un presē līdz gs. beigām. Lielu popularitāti iegūst litogrāfija.
Tēlniecībā populārs marmors, bronza. Gs. vidū radās betona lējumu tēlniecība.


Galvenās nacionālās skolas:

• Francija- līderis
• Vācija- izvirzās noteiktos posmos un virzienos (romantisms)
• Lielbritānija- sevišķi gs. I trešdaļā, gs. vidū konservatīvāka
• Itālija- zaudē pozīcijas. Klasiskās mākslas krātuve
• Spāņu skola- provinciāla (atskaitot Goiju)
• Flāmu, holandiešu sk.- arī zaudē nozīmi
• Skandināvija- lokālo skolu sākums
• Tas pats attiecas uz ASV, D-Ameriku- pārvarēta ievestā baroka tradīcija, seko Eiropas jaunākajai modei.